Āraišu arheoloģiskā muzejparkā notiks pasākumu cikla noslēgums
20-22.septembrī (programma tiek precizēta)
_____________________________________________________________________
Āraišu ezerpils
Ezerpilis veido
īpašu Latvijas arheoloģisko pieminekļu kategoriju, kas no pārējiem atšķiras ar
savu atrašanos ezeros, labo saglabāšanās pakāpi un ciešo saikni ar folkloru. Āraišu ezerpils bijusi pastāvīgi apdzīvota, pilskalniem
līdzīgi nocietināta dzīvesvieta, kas aizsardzības nolūkā celta uz mazas,
pārplūstošas saliņas. Ezerpili cēluši un 9.-10.gs. apdzīvojuši senie latgaļi.
Apdzīvotas vietas būvniecības darbi bija saistīti ar dabiski veidotas salas
pārveidošanu. Mūsdienās ir izvirzītas vairākas hipotēzes par ezermītņu statusi
(vai tā ir bijusi nocietināta apdzīvota vieta, dižciltīgo un vadoņu rezidence,
vai gūstekņu nometne).
Āraišu
ezera saliņa kā arheoloģisks piemineklis zināma jau kopš 19.gs beigām. Taču
īsto Āraišu ezera senmītnes raksturu uzzināja tikai pēc tam, kad desmit
arheoloģisko sezonu laikā (1965.-1969., 1975.-1979.) arheologa Jāņa Apala
vadībā izpētīja ¾ no apmēram 2500 m² lielās ezerpils platības, kā arī ceļu uz
krastu. Lai to varētu izdarīt, ezera līmeni pazemināja par 1 metru, ap izrakumu
laukumiem uzbēra dambjus, bet laukumos ieplūstošo ūdeni izsūknēja ar
motorsūkņiem un strādāja poldera apstākļos.
Ezerpils
līdz 2,5 m biezais kultūrslānis sastāvēja no piecām apbūves kārtām, kas
uzslāņojušas cita citai bez hronoloģiska pārtraukuma. Uzsākot apbūvi uz saliņas
virsmas no resniem guļbaļķiem izveidots taisnstūrveida pamatu režģos, kas
pārsegts ar apaļkoku kārtu. Šādi radītā platforma pacēla ezerpils apbūvi
apmēram par vienu metru virs ezera ūdens līmeņa. Katrā apbūvē konstatēja 16
dzīvojamās ēkas, kuru apdzīvojamā platība sniedzās no 10 līdz 30 m². Tās bija
bez bēniņu guļbūves, kuru lēzenie ar egļu mizām vai bērza tāšu sloksnēm
iesegtie jumti vienlaikus bija arī griesti. Telpas vidū atradās māla kleķa
krāsns ēdiena gatavošanai un telpas apsildīšanai, gar sienām – guļamās lāvas,
soli, bet virs tiem – plaukti iedzīves priekšmetu novietošanai un koka vadži
drēbju uzkāršanai. Grīdojuma apaļkokus sedza zemes klons. Ēkai bija dūmistabas,
bez skursteņiem. Ieejas labajā pusē parasti atradās nelielas saimnieciska
rakstura piebūvītes. Ezerpils rekonstrukcijas procesā līdz šim izrakumos atrastas un
izpētītas kopumā vairāk nekā 150 koka celtņu paliekas, 3500 senlietas un
vairāk nekā simts tūkstošu trauku lausku. Izmantojot arheoloģisko izrakumu
datus un etnogrāfiskās paralēles ar seno darba rīku kopijām (dzelzs
šaurasmens cirvis, kalts, slīmests un koka ķīļi), līdz šim brīdim
uzbūvētas 15 senās celtnes, kas par 80% atbilst to oriģinālajam izskatam.
Āraišu
ezerpils ir Latvijas valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, turklāt ezerpils
pašlaik ir pirmais plašāk pētītais šīs kategorijas piemineklis visā ziemeļaustrumu
Eiropā. Āraišu ezerpils ir kļuvis par unikālu Latvijas
senvēstures vizualizāciju, kas atspoguļo seno latgaļu dzīvesveidu un
celtniecības tradīcijas. Pašlaik, Āraišu arheoloģiskais muzejparks ir
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja struktūrvienība.
Pēc „Latvijas
senākā vēsture”., LVI, Rīga – 2001.g. materiāliem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru